Mani kaitina Rīgas nesaimnieciskums

Saruna ar Tautas partijas Rīgas mēra kandidātu Andri Ārgali par padarīto un darāmo


Nesen Latvijā notika Lielā talka, kurā arī jūs piedalījāties. Kur jūs talkojāt?
Jā, es kopā ar daudziem citiem rīdziniekiem sakopu Šampētera parku. Nezinu, cik plaši bija izreklamēta Lielā talka, taču es biju ļoti pārsteigts, ka vietējie Šampētera iedzīvotāji tik aktīvi piedalījās. Taču kopumā uz šādām talkām es raugos nedaudz citādāk: esmu piekritējas tam, ka tīrībai un kārtībai jābūt visas 365 dienas gadā, bet sabiedrībai kaut kā vienmēr gribas 364 dienas gadā dzīvot šā vai tā un tajā vienā dienā tad nu mēs vācam visu kopā vienotā dziesmā un esam par to gandarīti.

Ja jums rīdzinieki jautātu par nozīmīgākajiem šajos četros gados paveiktajiem darbiem, atrodoties Rīgas vicemēra amatā, ko jūs viņiem atbildētu?
Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir tas, ka, neskatoties uz dažādām ļoti sarežģītām situācijām, mums tomēr izdevās panākt, ka 2006.gada beigās stājas spēkā jaunais pilsētas attīstības plāns līdz 2018. gadam. Tiesa, nekas jau nav akmenī iecirsts, jo, mainoties ekonomiskajai situācijai, arī jaunais attīstības plāns faktiski būs regulāri jāpapildina, jālabo. Otrs būtiskākais sasniegums ir saistīts ar mani kā Rīgas Brīvostas valdes priekšsēdētāju. Proti, mums ir izdevies fantastiski daudz paveikt tieši ostas sakārtošanas jautājumā. Piemēram, šobrīd nopietnā stadijā ir jaunais ogļu terminālis, kas atradīsies uz Krievu salas, krietni tuvāk Daugavas ietekai jūrā. Tādējādi līdzšinējais terminālis, kurš atrodas pilsētas centrālajā daļā, tiks demontēts. Tur, kur tagad ir pasažieru terminālis un Andrejosta, tur šī teritorija tiek atgriezta pilsētai. Pārmaiņu rezultātā nākošajos gados izveidosies ekskluzīvs Andrejostas rajons ar modernās mākslas muzeju, viesnīcām, jahtu piestātnēm u.c. Manuprāt, šī vieta varētu kļūt par vienu no skaistākajām centrālajā Rīgas daļā, piedāvājot iedzīvotājiem atpūtas iespējas tuvāk ūdenim.

Kas ir bijis visgrūtākais šajos četros gados?
Varu pateikt viennozīmīgi: šie četri gadi domē, atrodoties vadošā koalīcijā, man nav devuši pilnīgu gandarījumu par darbu, kuru mēs varējām rīdzinieku labā paveikt. Atgādināšu, ka pirmos divus gadus Rīgas mērs bija jaunlaicēns Aksenoks, un šis laiks bija diezgan neražīgs un neefektīvs, jo valdīja vispārējas neuzticības princips. Par pamatuzdevumu toreiz kļuva zagļu ķeršana un savstarpēja apvainošana, nevis samilzušu saimniecisku problēmu risināšana. Nākamajos divos gados, kad domi sāka pārvaldīt tēvzemietis Jānis Birks, komunikācija domnieku starpā nedaudz ir uzlabojusies, bet tā kā koalīcija Rīgas domē visu laiku ir bijusi ļoti trausla, tad faktiski, pateicoties tikai krievu balsīm, Birks ir dabūjis domei cauri kaut kādus lēmumus. Tas, protams, neveicina ideālus darba apstākļus.

Vai politiskie apstākļi bija būtiskākie šķēršļi?
Jā, tas man ļoti dūrās acīs, kad es otrreiz atgriezos domē 2005.gadā. Pašvaldība bija kļuvusi par milzīgi politizētu aparātu. Es uzskatu, ka pašvaldībai zināmā mērā jābūt kā tādai saimnieciskai komandai, bet šobrīd tā lieta ir ļoti politizēta, un tas modelis kaut kur ļoti līdzinās valsts līmenim – ja kāda no partijām izkrīt no pozīcijas, tad notiek milzīga kadru tīrīšana. Taču jāatzīst, ka ne jau tikai politizācija ir bijusi vienīgais iemesls, kāpēc Rīgas dome nav labi saimniekojusi ar nodokļu maksātāju naudu. Ja salīdzinām to periodu, kad es biju Rīgas mērs no 1997. līdz 2001. gadam un kad pašvaldības budžets bija apmēram astoņas reizes mazāks, ar to, ko tajā periodā izdarīja, tad es neredzu, ko mēs šajos labajos laikos būtu tik vērā ņemamu paveikuši. Citiem vārdiem, problēma ir pašā pārvaldes mehānismā. Piemēram, darba ražīguma kontekstā ne par ko labu neliecina ierēdņu korpusa milzīgā paplašināšana, kāda ir notikusi šajos četros gados. It īpaši dīvaini tas izskatās, ja atceras, ka Rīgas pašvaldībā ir ieviestas vismodernākās tehnoloģijas, radīta „e-Rīga”, kurā ieguldīti 13 miljoni latu. Kaut kas nav īsti kārtībā!

Skatoties četru gadu griezumā, vai ir izmainījusies jūsu vīzija, kā Rīgai būtu jāattīstās?
Vispirms es vēlos bilst dažus vārdus par to, ko citi apsmej – par tiem septiņiem treknajiem gadiem. Neņemos spriest, kā tas bija valsts griezumā, bet Rīgai tiešām bija, ja ne visi pilni septiņi, tad seši ar pus trekni gadi noteikti. Rīgas pilsētas budžets pieauga mežonīgā tempā, sākot jau ar 2001.gadu, un katru gadu tas bija apmēram par 100 miljoniem latu lielāks. Šajā sakarā es domāju, ka ļoti neefektīvi nostrādāja dome laika periodā no 2001. līdz 2005. gadam. Tagad, protams, finansiālā situācija ir izmainījusies un – ne uz to labo pusi. Taču, paldies Dievam, es esmu vienmēr radis strādāt arī ar mazākām naudām un mazākiem budžetiem un, ja nākotnē būs lemts vadīt, pieņemsim, domi, tad man zināmā mērā ir priekšrocība, jo es esmu veiksmīgi strādājis ar astoņas reizes mazāku budžetu. Un toreiz, es domāju, mēs ļoti daudz arī izdarījām: uzbūvējām Melngalvju namu, sakārtojām Rātslaukumu, atjaunojām Akmens tiltu, nofinansējām četras sporta zāles, tās, starp citu, bija arī vienīgās un pēdējās, jo vairāk sporta zāles pie vispārizglītojošām iestādēm nav uzbūvētas.

Kādi ir jūsu politiskie piedāvājumi nākamajiem gadiem?
Pirmām kārtām, ņemot vērā ekonomisko situāciju, mums visiem ir jāsaprot, ka gan valstī, gan pilsētā nauda visvienkāršāk ieplūst caur ostām. Tādēļ Rīgas ostas attīstīšana un investoru piesaiste ir ļoti svarīgs uzdevums. Tāpat neatliekams, bet sarežģīts uzdevums, manā skatījumā, ir energoresursu taupīšana un Rīgas daudzdzīvokļu māju siltināšana. Neaizmirsīsim arī, ka šobrīd Rīgā bezdarbnieku skaits vidēji mēnesī pieaug par vairākiem tūkstošiem, tādēļ es rosinu un rosināšu ieprogrammēt zināmus līdzekļus sabiedriski derīgu darbu finansēšanai. Vai tas saistīts ar kāda grausta nojaukšanu, vai sētas salabošanu, - es domāju, ka atrastos ļoti daudz aktīvu cilvēku, kuri šobrīd ir materiālās grūtībās un kuri labprāt nāktu pastrādāt, saņemot par to dienas naudu.

Kādi ir iespējamie negatīvie attīstības scenāriji, ja Rīgai nebūs kārtīga saimnieka?
Pilsētā veidojas slikta kriminogēnā situācija, tādēļ pašvaldības policijai praktiski neesam samazinājuši budžetu, salīdzinot ar pārējām struktūrām. Tautas partijas deputāti ir pieprasījuši, lai pašvaldības policijas vienībās būtu darbinieki, kuri vairāk atrodas uz ielām un mazāk sēž kantoros. Tātad drošība un kārtība pilsētā būs viena no prioritātēm, pie kuras nākamajai domei un, jo īpaši nākamajam mēram vajadzēs strādāt. Esmu ļoti gandarīts, ka Tautas partijas sarakstā ir sabiedriskās drošības jautājumos kompetenti cilvēki, piemēram, ģenerālis Gunārs Dāboliņš un pašreizējais Rīgas domes Drošības un kārtības komitejas vadītājs Raimonds Vilde. Katrā ziņā šajā lauciņā mēs esam ar zināšanām.

Kas varētu būt tas sliktākais negatīva attīstības scenārija gadījumā?
Sliktākais jau faktiski notiek – pašvaldībām var izveidoties viena no viskritiskākajām situācijām. Valsts šobrīd propagandē, ka mēs tagad nogriežam visas lielās algas, prēmijas, piemaksas, bet šis birokrātiskais aparāts pa 90 vai 80 procentiem dzīvo Rīgā, un mūsu budžetā 80 procentus veido iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Līdz ar to šāda valsts politikas uzreiz samazina mūsu ienākumus. Nākamais nepatīkamais fakts ir celtniecības nozares apstāšanās vai arī daļēja strādāšana, slēpjoties un nemaksājot nodokļus. Ja Rīgā šī aina vēl nav tik drūma, budžets pildās apmēram pa 90 procentiem no plānotā, tad citas mazpilsētas atrodas tuvu bankrotam. Agri vai vēlu, es domāju, arī valdībai būs jāiesaistās šo problēmu risināšanā.

Rīgas attīstības plānā ir runa par policentrisku pilsētas attīstību. Kā šis koncepts nākamajos gados iespaidos priekšpilsētu lomu un kā tas izskatās vispārējās optimizācijas apstākļos?
Manuprāt, Rīgas priekšpilsētām būtu jāatdod visi savas teritorijas sakopšanas līdzekļi, uzliekot tām par pienākumu uzturēt kārtībā mazās starpnamu ieliņas, iekšpagalmus, bērnu laukumus. Priekšpilsētās noteikti jāsaglabā arī dzimtsarakstu nodaļu pakalpojumi, arī bērnu dārzu uzskaites. Katrai priekšpilsētai, protams, ir savas raksturīgās problēmas. Piemēram, Latgales priekšpilsētā viena no vislielākajām problēmām, kuru nākotnē vajadzētu atrisināt, ir kultūras centra būvniecība. Jāteic, ka bija jau doma sākt projektēt jaunu kultūras centru pie Rumbulas, bet sakarā ar finansiālo situāciju tas jautājums ir palicis ieceru līmenī.

Kam galvenokārt ir jāuzņemas atbildība par bēdīgi slaveno Dienvidu tiltu?
Par Dienvidu tiltu mans viedoklis ir bijis nemainīgi noraidošs jau kopš dienas, kad par to vēl tikai runāja. Atgādināšu, ka manā laikā bijām tikuši gandrīz jau līdz skiču projektam t. s. Ziemeļu šķērsojumam. Toreiz, 1998.gadā, Toronto pilsēta mums uzdāvināju līdzekļus, lai izpētītu Rīgas satiksmes problēmas. Šajos nopietnajos pētījumos vairāk nekā precīzi bija norādīts, ka pirmām kārtām ir nepieciešams Ziemeļu šķērsojums, jo tas atbrīvotu kravu plūsmu uz ostu un veicinātu ostas darbību. Kad parādījās runas par Dienvidu tiltu, es visiem atgādināju, ka ir tāds pētījums, kurā pateikts, ka Dienvidu tilts pēc prioritātes varētu būt kāds trešais vai ceturtais tilts, kuru būvēt, tomēr manī neviens tā īsti neklausījās. Es uzskatu, ka lēmums par Dienvidu tilta būvniecību nebija pareizs. Kad es 2005.gadā atgriezos domē, Daugavā bija divi balsti. Toreizējam mēram Aksenokam pateicu, ka es viņa vietā šos darbus apstādinātu. Praktiski šis tilts jau neko neatrisina, tas, maksimums, transporta plūsmu uz citiem Daugavas tiltiem samazina pa 15 procentiem. Turklāt sakarā ar automašīnu skaita samazināšanos faktiski jau astoņos vakarā es esmu vienīgais braucējs uz tilta, un arī no rīta puses, pēc desmitiem, tilts būtībā ir tukšs. Tas vien liecina, ka kaut kas nav kārtībā! Kā es mēdzu tagad jokot, vienīgais ieguvums no šī tilta ir tas, ka Ķengaraga krieviem ir ērtāk apmeklēt Ziepniekkalna krievus. Bet ja nopietni, tad atbildība tiesībsargājošajām iestādēm, bez šaubām, ir jāpēta. Arī mani ir mulsinājis veids, kādā amatpersonas ir rīkojušās ar Dienvidu tilta līgumiem – gan Aksenoks to turēja mapītē un nevienam nerādīja, gan līdzīgi rīkojās arī Birks.

Agrāk sociāldemokrāti, kandidējot Rīgas domes vēlēšanās, par savu galveno prioritāti pasludināja prāmju satiksmes atjaunošanu. Beigās gan viņiem čušs vien sanāca. Kā jūs vērtējat šajos četros gados paveikto prāmju satiksmes attīstīšanā?
Kad sociāldemokrāti 2001.gadā nāca ar šo prāmi, es biju mērs, un mistiskā kārtā arī laikraksts Diena šausmīgi gribēja to prāmi. Mūždien man bija visādi aizrādījumi, ka nav nekāda darbība un neviens nemeklē tos prāmjus. Šajā laikā es divas reizes biju Stokholmā un tikos ar dažādu prāmju līniju pārstāvjiem un, teikšu godīgi, viņu prognozes, ko tolaik man atklāja, ir piepildījušās. Viņu loģika bija sekojoša: kad Rīga ar savu infrastruktūru būs gatava kaut kādam prāmim, gan ne sevišķi lielam, bet tomēr 500 vai 1000 cilvēku pārvadāšanai, tad atradīsies obligāti kāda prāmju līnija, kas nāks iekšā, un tādēļ nevajag neko mākslīgi radīt. Viņi tolaik prognozēja, ka kāda prāmju līnija varētu parādīties ap 2005. vai 2006.gadu, un viņiem tik tiešām izrādījās taisnība – 2005.gada beigās Rīgā parādījās Tallink. Dzīvē neko jau mākslīgi nevar izveidot, jo tas mākslīgais neiztur konkurenci, un tā tas arī notika. Šis slavenais sociāldemokrātu prāmis brīvostai radīja zaudējumu 8 miljonu latu apmērā, ko mēs veiksmīgi, pateicoties ostas sekmīgajai darbībai, esam atdevuši bankām.

Kādas ir jūsu vērtības politikā, uz kurām vienmēr esat paļāvies?
Es sevi uzskatu par saimniecisku un darbīgu cilvēku, kuram ir no svara, vai rīdziniekiem ir darbs un drošība uz ielām, vai viņos valda dzīvesprieks. Šobrīd varbūt kāds man uzdod jautājumu, kāpēc tu savos gados, jau atkal tur kaut kādu piekto reizi cīnies par mēra krēslu? Jāsaka, ka tā man ir spītība, jo es redzu, ko es varētu izdarīt un jūtu ko es varētu izdarīt labāk. Tajos 10 mēnešos, kamēr biju domes priekšsēdētājs, es pārliecināju arī Rīgas sabiedrību, ka man ir šis saimnieciskais tvēriens, es jūtu to pulsu, un tāpēc mani vienkārši kaitina nesaimnieciska darbošanās, kāda Rīgā joprojām ir pārpārēm. Tādēļ es vēl aizvien neliekos mierā un vēlreiz piedalos.