Vērtības

Ģimene.
Esmu ģimenes cilvēks un uzskatu, ka latviešu spēks slēpjas stiprās ģimenēs, jo tās piešķir dzīvei jēgu, ļauj nenolaist rokas grūtos brīžos un rada vēlēšanos sasniegt augstus mērķus. Manuprāt, tā ir kauna lieta, ja vīrietis neuzņemas atbildību par ģimeni. Protams, šobrīd sievietes ir uzņēmīgas un aktīvas, un tomēr es domāju, ka vīrietim ģimenē jābūt galvenajam. Atskatoties pagātnē, liekas, ka Dievs vienmēr par mani ir rūpējies. Tādēļ man izveidojusies veiksmīga dzīve ar saskaņu un harmoniju ģimenē.

Kultūra.
Nezinu, kā tas dzīvē ir sagadījies, bet man vienmēr visapkārt ir bijuši kultūras cilvēki. Arī pats neesmu vairījies no dažādiem kultūras pasākumiem. Savulaik – 80.gados – iesaistījos Siguldas Dainu kalna izveidē un krietni vēlāk vadīju atvērto sabiedrisko fondu „Turaida”, kura mērķis bija atbalstīt Turaidas pili saglabāšanu. Es vienmēr esmu ļoti apbrīnojis savu tautu, kura, lai arī nav liela, tomēr ir spējusi un vēl aizvien spēj radīt augsta līmeņa pasaules mēroga kultūras vērtības.

Sports.
Jau kopš agras jaunības esmu saistīts ar sportu. Nevaru teikt, ka kādreiz būtu lolojis sapni par profesionāla sportista karjeru, tomēr vēl aizvien patīk atbalstīt jebkuras sporta aktivitātes – vai tas ir futbols, basketbols, hokejs vai kāds cits sporta veids. Domāju, ka senajiem grieķiem bija liela taisnība, kad viņi vienlīdz daudz uzmanības pievērsa gan dvēseles, gan fizisko dotību attīstīšanai.

Daba.
Jau kopš bērna kājas esmu saistīts ar dabu, tādēļ šai ziņā sevi nekad neesmu uzskatījis par īstu pilsētnieku. Bērnībā esmu laukos ganos gājis – ganīju pat simts govis. Laikam jau arī tad radās mīlestība pret dabu. Man pašam mājās allaž ir bijuši daudz suņu un kaķu, taču īpašs stāsts, protams, ir par puķēm un puķkopību, ar kuru aizraujos jau vairākus gadu desmitus. Šajā laikā manī ir nostiprinājusies pārliecība: lai puķes augtu krāšņas un skaistas, ar tām katru dienu jāparunājas, vislabāk jau agri no rītiem pirms došanās uz darbu. Pretējā gadījumā tās nīkuļos. Tām obligāti ir nepieciešama uzmanība – tās neaugs vasarnīcu dārzos, kur saimnieki ierodas tikai sestdienās, svētdienās.

Saimnieciskums.
Ja cilvēks ir nesaimniecisks, tad viņam visapkārt viss jūk un brūk. Un patiesībā ir vienalga, vai runa ir par puķkopību vai – pilsētas pārvaldīšanu, jo visur es visaugstāk vērtēju spēju saprātīgi saimniekot, tā lai viss plaukst un zeļ. Mani patiešām kaitina, ka cilvēki izdomā iemeslus, kādēļ kaut ko var nedarīt. Dažreiz pat rodas sajūt, ka cilvēki labāk visu grib izpostīt, tā teikt – postīt postīšana pēc. Domāju, ka zināma daļa cilvēku vienkārši ir kļuvuši slinki un vienaldzīgi pret jebkuru iespēju attīstīties. Es nekādā gadījumā neesmu cilvēku nīdējs, taču drausmīgi neciešu cilvēkus, kuri nestrādā, kuri imitē darbu, ir divkosīgi. Bieži staigāju pa Rīgu ar kājām, jo es eju ātri, laiku nezaudēju un iedams labi ieraugu ar saimnieka aci, kas notiek uz ielas. Reizēm aprunājos ar cilvēkiem uz uzzinu daudz noderīga, jo citādi šis cilvēks uz domi nekad neatnāktu. Tas viss palīdz saimnieciskajā darbā.